Audioieraksta autore Ieva Lejasmeijere.
Audioieraksts tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Radio NABA.
Ilgi skatoties saulē ar neapbruņotu aci, gaisma var palikt pēdējā, ko redz. Tā būtu pavisam tieša un galīga pieskaršanās saulei. Fiziskā redzēšana vienmēr sākas ar acs ābolu, kas pats ir apaļš kā pasaule vai saule. Tās ir divas saules cilvēka galvā. Saules aptumsums kā divas melnas saules, vai tādas, kuras redz tumsu jeb pašas ir tumsa. Neredzēšana nereti ir pielīdzināta citai redzēšanai. Grieķu mitoloģijā Tirēzijs bija akls un spēja ieraudzīt to, kas slēpjas aiz redzamās pasaules. Bet Šillera poēmā patiesības ieraudzīšana zinātkārajam jaunietim beidzas nevis ar acu gaismas zaudēšanu, bet ar nāvi. Ko nozīmē ieraudzīt?
Vieta, kurā jau trešo gadu notiek Cēsu Mākslas festivāla izstāde, Cēsu iedzīvotājiem ir zināma kā “neredzīgo” teritorija. Padomju laikos šī vieta tika izveidota, lai tajā koncentrētu vājredzīgu un neredzīgu cilvēku dzīves, izveidojot tajā Cēsu Neredzīgo biedrības mācību un ražošanas uzņēmu. Raiņa un Krišjāņa Valdemāra iela, kuras no divām pusēm ieskauj šo vietu, ietver gājēju pārejas, kas aprīkotas ar ceļu satiksmes organizēšanas papildzīmi “Neredzīgi gājēji”.
Savstarpējā sarunā mēs bieži atgriežamies pie Šekspīra uzrakstītajiem vārdiem, kuros Glosters, zaudējot redzi, saka: “Es neredzu, lai vai saule būtu katrs burts”, uz ko Līrs atbild: “Skaties ar savām ausīm!” Šis domas paradokss ietver patiesību.
“Pieskarties saulei” skaņa aicina gaidīt. Tā ir dokumentāla realitātes miniatūra, kura aizgūta no neredzīgo gājēju pārejām, kuras aprīkotas ar skaņas signālu. Šis skaņas fragments ir gaidošā daļa pirms ceļa šķērsošanas. Tas aicina apstāties un top kā askētisks, nebeidzams skaņdarbs, kļūstot par rituālu.