Audioieraksta autore Ieva Lejasmeijere.
Audioieraksts tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Radio NABA.
1. Zalktis. Herbārijs
Instalācija / 10 m / 2020-21
2. Stiga
Fotogrāfija, digitālā druka / 152 x 152 cm / 2020
3. Koki un ūdens (5 vienības)
Autortehnika / 50 x 50 cm / 2021
4. Jūnija nakts
Fotogrāfija, digitālā druka / 100 x 100 cm /2016
5. Novembra rīts
Fotogrāfija, digitālā / 100 x 100 cm / 2017
6. Nirējs / Diver Foto tapete / 385 x 385 cm / 2018
7. Velnezers Autortehnika / 170 x 450 cm / 2021
Pirmo reizi es sastapu Velnezeru kaut kad bērnībā, jo tas atrodas trīs kilometru attālumā no manu vecāku mājām. Devāmies tur pastaigās, dažkārt arī kaut ko nosvinēt, un, lai gan Latgalē ezeru netrūkst, šī meža ieskautā zaļganā ūdenstilpne manī vienmēr raisīja īpašas sajūtas. Toreiz pie pagrieziena uz Velnezeru nebija nekādu norāžu, tāpēc dažkārt vasarās, ejot pa asfaltēto ceļu, bija jāskaidro pēkšņi nobremzējušiem garāmbraucējiem, kā tur nokļūt. Gāja laiks, un kā lielākā daļa vietējo jauniešu es devos plašajā pasaulē. Sanāca tā, ka sāku nodarboties ar fotogrāfiju un kādu reizi, kad devos apciemot vecākus, sapratu, ka ar kameras palīdzību es varētu mēģināt izprast šo vietu mazliet labāk. Tā sākās sešus gadus ilgs process, kura laikā esmu pavadījusi neskaitāmas stundas, klīstot ap Velnezeru, vērojot, kā pamazām izmainās tam apkārt esošā ainava, spiežot slēdzi, pārtinot filmiņas, skenējot negatīvus un kopējot bildes foto laboratorijas tumsā. Nokrīt vēl viens koks, peldošās saliņas maina savu atrašanās vietu, piekraste mazliet pārpurvojas vai kļūst sausāka, uzzied vaivariņi, parādās ūdensrozes, savairojas zalkši, tūristi samet cigarešu galus uz taciņas, ezera ūdens maina nokrāsu.
Pēdējos gados vasarās pabūt vienatnē ar ezeru, izbaudot tam piemītošo mīklaino klusumu, iespējams vien ļoti agros rītos vai vēlās nakts stundās, jo vienmēr klāt būs arī kāda ģimene, kas devusies izbraukumā, kāds draudzīgs bariņš, vai tūristu autobusa pasažieri... Cilvēku klātbūtne nenoliedzami mainīja gan Velnezera apkārtni, gan arī tā tēlu ļaužu prātos. Sarunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem, secināju, ka liela daļa mītu un nostāstu, kas saistās ar šo vietu, radušies pēdējās desmitgadēs. Latviešu folkloras krātuvē par Velnezeru nav atrodama neviena liecība, un manā redzeslokā pagaidām vēl nav nonācis arī neviens ezera vēsturiskais fotouzņēmums. Varētu teikt, ka stāstu un baumu skaits un trakuma līmenis pieauga proporcionāli tūristu plūsmai un rakstiem izklaides presē. Ja agrāk dzirdētie nostāsti vēsta, ka Velnezers ir meteorīta krāteris, ka tam ir dubults dibens un apkārtnē novērotas elektromagnētiskā lauka anomālijas, tad šopavasar kāda ekskursijas vadītāja apgalvoja, ka ezera vidū atrodoties vārti uz Šambalu un ka kāda sieviete, tur peldoties, uz trim dienām esot ierauta paralēlajā pasaulē, tiekot atpakaļ vien pēc baznīckunga iesaistes. Savukārt pareizticīgo Jēzus kristīšanas dienas rītā (19. janvārī), kad saule vēl nebija uzaususi, uz ezera ledus satiku ezotērisko prakšu entuziastus, kuri tajā izzāģēja āliņģi un smēla ūdeni, kamēr piekrāmēja pilnu auto ar lielajām polikarbonāta pudelēs. Viņi paskaidroja, ka, noturot šo ūdeni kopā ar šungīta akmeņiem, iegūst dziedniecisku līdzekli, kas jālieto pa glāzītei dienā pret visām kaitēm. Turklāt ezera īpašā enerģija ir aktīvāka, ja saule vēl nav uzlēkusi. Savā darbā necenšos atbalstīt vai atspēkot nevienu no šīm idejām, bet mēģinu tās skatīt kā Velnezera ainavas atspulgu katra indivīda apziņā.
