Par kino programmu stāsta kino pētnieks un režisors Jānis Putniņš: Upe vienmēr ir saistīta ar neatklātiem noslēpumiem. Tos, kas uzdrošinās, tā spēj nest pretī vēl neizzinātajam un liek paskatīties uz pasauli no savādāka skatpunkta. Šī gada kino programma piedāvā četrus neparastus skatījumus, kas visi ir saistīti ar upi.
1934.gadā, izmantojot vācu kompānijas UFA atbalstu, tika izveidota viena no pirmajām skaņu filmām Latvijā – dokumentālā filma “Gauja” (rež. Kristaps Linde, op. Eduards Kraucs). Tā ir unikāls kultūrvēsturisks dokuments, kurā uzskatāmi atklājas ne tikai attiecīgajam laika periodam raksturīgā tēlainība un nacionālās pašapziņas pacēlums, bet arī fiksēti daudzi nu jau izzuduši objekti un vairāki Latvijas kultūrā nozīmīgi cilvēki – Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, Edvards Treimanis-Zvārgulis. Tā ir iespēja ar kino lentes palīdzību pieskarties aizgājušajam laikam, kura saikni ar šodienu sargā upe.
Bez šīs brīnišķīgās pašmāju filmas programmā iekļauti vēl trīs ļoti īpaši, neparastu režisoru veidoti darbi, kas piedāvā stilistiski un saturiski ļoti dažādus stāstus, kuros visos centrālo lomu spēlē upe. Trilleris “Mednieka nakts” (1955) ir ne tikai izcilā britu aktiera Čārlza Lotona vienīgais darbs kino režijā, bet arī emocionāli piesātināts ceļojums pa cilvēka dvēseles tumšākajiem nostūriem ar iespaidīgu Roberta Mičuma un Šelijas Vintersas aktierspēli. Ar izcilu Klausa Kinska aktierspēli izceļas arī vācu režisora Vernera Hecoga klasiskā filma “Agire, Dieva dusmas” (1972), kas filmēta ekstremālos apstākļos Amazones džungļos un kurā piedalās milzīgs daudzums masu skatu dalībnieku autentiskos 16. gadsimta Brazīlijas konkistadoru tērpos. Pavisam savādāka ir leģendārā brazīliešu režisora Ozualdo Kandejasa filma “Robeža” (1967) – darbs, kas balansē uz spēllfilmas, kinematogrāfiska eksperimenta un dokumentālā kino robežas. Šī filma piedāvā ļoti neparastu Sanpaulu portretējumu, ko bagātina jaunu izteiksmes formu meklējumi ar visai radikāliem naratīviem risinājumiem.