9. jūlijs-14. augusts
Cēsu Laikmetīgās mākslas centrs
Mākslinieki: Evita Vasiļjeva, Kaspars Groševs
“Zilā līča māja” ir Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa sadarbība, kurā savienojas divas atšķirīgas un vienlaikus radniecīgas mākslinieciskās prakses, kurās būtiskas ir mākslas darbu attiecības ar telpu un tās elementiem. Projekts sasaucas ar NSRD (Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas) bagātīgo un pieblīvēto darbību un idejām par “aptuveno mākslu”, pārceļot Hardija Lediņa utopisko Pārdaugavas ainavas zīmējumu “Zilā līča māja” (1984) uz Cēsīm, apņemot visu izstāžu ēku ar iegremdējošu, daudzslāņainu instalāciju. Sajaucot industriālās vides raupjumu ar instalācijas vibrācijām telpā, mākslinieki vēlas šķetināt un savirpuļot mūslaiku un nesenās pagātnes mākslas procesu dzinekļus, kas parādās gan izstādes procesualitātē, gan materiālos un to saspēlē, skaniski un vizuāli. Caur gaismas un skaņu frekvenču slāņojumiem izstāde izgaismo Groševa un Vasiļjevas individuālos darbus, kurus vieno dažādas materialitātes un to saplūšana, pārplūšana, sadursmes un spoguļošanās, vietām mākslinieku žestiem sabalsojoties un savienojoties.
Ekspozīciju veidos Groševa un Vasiļjevas radītās skulptūras, instalācijas, lielformāta arhitektoniskas struktūras, video un gleznas, kas apdzīvo telpas arhitektūru, autoriem to šķetinot ar niansētu atsauču tīklojumu, kurā sajaucas personiskas un kolektīvas vēstures – zuduši un atrasti laikabiedri, caurvēja skaņas aptverti starpstāvokļi, radošo komūnu satikšanās vietas, gaismas pārejas un to atspīdēšana darbu līnijās, septiņi iemesli saulrietiem un skaņu viļņu berzēšanās. Izstādes ietvaros atkārtoti atvērsies kiosks “Lagūna”, kura pirmo posmu, sadarbojoties deviņiem māksliniekiem un atklāšanās līdzdarbojoties arī dažādiem radošiem personāžiem, varēja skatīt Rīgā, Vagonu ielā 2021. gada vasaras izskaņā. Izstādi Cēsīs papildinās skaņas performances, piedaloties vietējiem pagrīdes mūzikas karognesējiem.
Savā pirmajā parādīšanās reizē “Lagūna” nelielā 3x5m kioskā iemiesoja atsauces uz “aptuvenās mākslas” parādībām NSRD darbības ietvaros, vienlaikus pievēršoties tieši mākslas spējai vienot cilvēkus nelielās radošās komūnās. Astoņās pirmdienās 2021. gada gada augustā un septembrī “Lagūna” aicināja vērot ideju un formu attīstību - katru nedēļu kāds no pieaicinātajiem māksliniekiem atstāja kioskā savu nospiedumu, kļūstot par permanentu daļu no “Lagūnas”. Kioskam pakāpeniski apaugot ar mākslas darbiem, katru nedēļu norisinājās arī dažādas performances un muzikāli priekšnesumi, aicinot uzlūgtos māksliniekus atsegt savu radošo loku muzikālās intereses. “Lagūnā” piedalījās 0.0.1.0.0., Maija Kurševa, Anna Malicka, Dzelde Mierkalne, Luīze Nežberte, Līva Rutmane, $hady Ladies, Klāvs Upaciers, sajaucoties dažādu gada gājumu māksliniekiem, kurus vieno vēlme ap sevi būvēt radošas kopienas, nereti savas aktivitātes realizējot publikai mazāk redzamās izpausmēs. “Lagūna” vienkopus apvienoja vējus no dažādām debespusēm, kas caurauž arī “Zilā līča mājas” kopējo ekspozīciju – Groševa gleznas un Vasiļjevas skulptūras, bet arī iepūšot sparu uz izstāžu zāles jumta atrodamajos franču mākslinieka Kamila Buzubā-Grivela (Kamil Bouzoubaa-Grivel) radītajos gaisa svārstību tvērējos.
Apspēlējot gan fiziskos, gan idejiskos mērogus, izstāde Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā aicinās meklēt Lediņa zīmējumā apslēpto “nogrimušo kuģi”, pārvietojoties pa industriālās ēkas blakus-slāņiem, kurus savieno gaismas pārejas līdzīgi kā NSRD performancēs, “Gājienos uz Bolderāju”, ieslēgtais nosacījums ceļojumā paredzēt nakts/dienas maiņu. Līdz ar gaismu ceļo arī skaņa, brīžiem savienojoties ar kustīgiem attēliem, citkārt sabalsojoties ar telpiskiem elementiem un to dūkoņu, kā arī to paplašinājumiem kasešu cilpās, kuras caurauž pagrīdes mūzikas ritmi un to atlūzas, izkūstot celtnes izlocījumos un atvērumos. Kaspara Groševa gleznu ciklā, video darbā un skaņas instalācijā pazib mēģinājumi notvert pagātnes un mūsdienu kultūras procesu epizodes, kuras izšķīdušas fragmentāros uzplaiksnījumos, puszilbēs, notvertos žestos un gandrīz atminētos pazudušo laikabiedru noslēpumos. Dažādo mediju mijiedarbība atstaro arī to mērogu attiecībās un saiknē ar telpu, skaņai apdzīvojot plašās telpas, brīžiem mijiedarbojoties arī Evitas Vasiļjevas izvietotajām utopiski arhitektoniskām betona skulptūrām, kuras māksliniece pakāpeniski veidoja, vairākus mēnešus dzīvojot un strādājot Cēsīs, kur viņa telpu izmantoja kā salas pludmali, ik dienas pa spaiņiem smilšu, cementa, ūdens būvējot savus darbus NSRD mūzikas un caurvēja skaņu pavadībā.
Vasiļjeva savos darbos, to uzbūves materiālos un procesā uzmanību pievērš starpstāvoklim, kurā atklājās formu procesualitāte, atrodoties starp veidošanos, sabrukšanu vai izzušanu. Betons kā materiāls atsaucas uz neseno pagātni, kurā dažkārt uzmirdzēja arī iedomātas utopijas. Bauhaus arhitekti pilsētvidi iztēlojās kā utilitārām vajadzībām pielāgotu – lai tā darba vietās un mājās ienestu gaismu. Rūpnīcas tika pārvērstas par “darba katedrālēm”. Ar dzelzs stieņiem stiegrotais, atklātais betons kļuva par agrīnā 20. gadsimta avangarda arhitektūras pamatu, tam joprojām ieņemot zīmīgu lomu. Vasiļjevas darbos tas savienojas ar citiem materiāliem, to kopējo formu iegūstot caur to svaru un plastiskumu. Lielformāta betona skulptūras papildinās lampu atlējumi, kuros stikla vietā izmantotas kausētas un lietas ziepes, - darbu sērija “Septiņi iemesli, kāpēc veltīt laiku saulrietiem”, kuros atspīd laika ritmiskums un saules hipnotiskā daba.
“Zilā līča māja” cenšas notvert cauri Cēsīm plūstošos vējus un tiem līdzi nākošās vēsmas, kas caur Vasiļjevas un Groševa veidoto ekspozīciju, kā arī pieaicināto mākslinieku dalību, notver NSRD darbības nospiedumu Latvijas mākslā, mūzikā un radošajā ikdienā. Neseno globālo notikumu ēnā aizvien būtiskāk šķiet novērtēt tieši “lokālās” radošās komūnas, kas, neskatoties uz virtuālo saziņas veidu šķietamo bezgalību, nodrošina daudz dāsnāku un personiskāku domapmaiņu un mākslas pieredzi. To starojumu savos darbos taustāmāk cenšas notver Groševs, meklējot gan kustīgu mirkļu radīto pulsu, gan tā pirmsākumus kasešu lentēs un lauka ierakstos, līdzās nostādot atmiņā atsauktu tēlu vaibstus raupjos triepienos. Sekojot gaismai, tiek atsegtas Vasiļjevas utopiski arhitektoniskās skulptūras, kas vada pa telpu, aicinot sekot vējam augstāk.
Evita Vasiļjeva (1985) ir latviešu māksliniece, kas dzīvo starp Rīgu, Amsterdamu un Parīzi un strādā laikmetīgās tēlniecības un instalāciju žanrā. Viņas veidotie darbi radīti no materiāliem, kurus ierasti izmanto celtniecībā, tie atrodami arī vecās elektroniskās ierīcēs un citos urbānās ainavas reliktos. To nozīme ir noslēpumaina un atkarīga no skatītāju interpretācijas, bet formāli tie telpā veido skatuves, uz kurām mijiedarbojas savstarpēji un ar apkārtni.
2022. gada rudenī Evita Vasiļjeva veidos plašu skaņas un gaismas instalāciju 16. Lionas Biennālē Manifesto of Fragility Francijā.
2021. gadā viņa piedalījās 14. Baltijas Triennālē The Endless Frontier Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) Viļņā, kā arī vides izstādē Publiek Park Gentē, Beļģijā.
2020. gadā Vasiļjevas darbi bija skatāmi Salon de Normandy by the Community Parīzē; festivālā Survival Kit 11 Rīgā (2020); Muzeum Sztuki Lodžā.
Evita Vasiļjeva absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2009) un Gerita Rītvelda Mākslas akadēmijas tēlotājmākslas nodaļu Amsterdamā (2013). Viņas darbi iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un vairākās privātkolekcijās.
Kaspara Groševa (1983) darbības joma ir eksperimentālā un skaņas māksla, kā arī izstāžu kūrēšana. Kopš 2014. gada viņš ir mākslinieku vadītās galerijas “427” līdzdibinātājs un kurators. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas Vizuālās komunikācijas apakšnozares bakalaura un maģistra programmas. Purvīša balvas 2021 kandidāts.
Izstādēs Latvijā un ārvalstīs piedalās kopš 2005. gada. Kaspars Groševs ir piedalījies daudzās starptautiskās grupu skatēs, kā arī sarīkojis vairākas personālizstādes – tostarp galerijā Futura Prāgā, mākslas centrā BOZAR Briselē, galerijā Shanaynay Parīzē, SIC mākslinieku telpā Helsinkos, kā arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Groševa darbi ir iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcijās.