Ainava ir neatņemama kino sastāvdaļa, un kino pētnieka un režisora Jāņa Putniņa izveidotā programma būs mēģinājums paskatīties uz ainavu kinomākslā kā iespēju pieskarties pārlaicīgajam.
Tās semantiskā nozīme gan piedzīvojusi nopietnas izmaiņas. Kino pirmsākumos ainava kalpo kā kustīga fotogrāfija, kā ilustratīvs materiāls tālām un vairumam cilvēku neaizsniedzamām zemēm, reizē piedāvājot virtuāla ceļojuma iespēju skatītājam. Arī mūsdienās kino ainavas ir nesaraujami saistītas ar virtuāla ceļojuma īstenošanu, tomēr šis ceļojums vairs nav tik nevainīgs kā kino pionieru laikos. Attēlu proliferācija ir izmainījusi veidu, kādā skatītājs tos uztver. Tie vairs nav atdalāmi no semiotiskā slāņa un attiecīgajām lasījuma iespējām, kas reizē iezīmē arī modernistu subjektīvisma kritisku analīzi. Arī ainava vairs nav tikai ainava. Tā ir piesātināta informatīvā telpa, kas aicina tikt interpretēta. Tai pašā laikā neviens process nenotiek bez pretestības. Sacelšanās pret ainavu kā zīmi, tās pacelšana transcendentālā, t.i. neinterpretējamā, statusā ir kino tradīcija, ko šodien pārstāv tādi režisori kā Terenss Maliks un Karloss Reigadass.
Cēsu mākslas festivāla programma būs mēģinājums paskatīties uz ainavu kinomākslā kā iespēju pieskarties pārlaicīgajam un neinterpretējamajam.
Tai pašā laikā programmā paredzēta amerikāņu režisora Toma Andersena dokumentālā filma “Losandželosa spēlē pati sevi” (Los Angeles Plays Itself, 2003), kas pārsvarā sastāv no Holivudas filmu fragmentiem, un izcili demonstrē ainavas kā zīmes izmantošanu kinomākslā.
Filmu programma:
“ĀBOLS UPĒ” (1974), režisors Aivars Freimanis
“DEBESU DIENAS” (Days of Heaven, 1978), režisors Terenss Maliks (Terrence Malick)
“LOSANDŽELOSA SPĒLĒ PATI SEVI” (Los Angeles Plays Itself, 2003), režisors Toms Andersens (Thom Andersen)
“BIRMAS ARFA” (Burmese Harp, 1956), režisors Kon Ičikava (Kon Ichikawa)
“LEIPUTRIJA”, režisore Laila Paklniņa
“PIEJŪRA”, režisors Dainis Kļava