Alberts JĒRUMS Kantāte “Neraudi, māsiņa”, dažādi teksti – Sonora Vaice (soprāns), Ieva Parša (mecosoprāns), Rīgas kamerkoris Ave Sol, Rīgas 1. mūzikas skolas koris, Ieva Mežgaile un Anda Eglīte (kokle), Jānis Pelše (ērģeles), diriģents Uldis Kokars 2009. gada 10. decembrī koncertzālē Ave Sol (fragm.)

Fragments no Tālivalda Ķeniņa raksta “Alberts Jērums – pirmais latviešu XX gadsimta komponists” žurnāla “Latvju Mūzika” 1981. gada laidienā:

“Alberts Jērums šeit [runa par kantāti “Neraudi, māsiņa”] pilnībā izmanto savu tehnisko meistarību un rakstības stila paņēmienus, izvairoties lētā tautiskā sentimentālisma un patriotiskā bombasta, kas raksturo vienu otru mūsu līdzīga tipa skaņdarbu.

Nav iespējams lasītājam dot ieskatu šī skaņdarba jutoņā, pat eventuālā latviskā kolorītā, to nedzirdējušam. Taču varu liecināt, ka ar savu traģismu (jā, pat “gavilēs” skan kas 

zmisīgs!) tā ieņem pilnīgi atsevišķu, vienreizēju vietu latviešu mūzikas pūrā, bet trimdas apstākļos sekmīgu atskaņojumu būs laikam grūti sagaidīt.

Kantāte “Neraudi, māsiņa” ir Alberta Jēruma beidzamais izvērstākais opuss. Ierosme tā tapšanai ir 1976. gada Kanādas latviešu dziesmusvētkos teiktā Vairas [Vīķes-]Freibergas runa, kam par moto ņemta latviešu tautasdziesma “Viena meita Rīgā dzied, | Otra dzied Valmierā; | Abas dzied vienu dziesmu, | Vai tās vienas mātes meitas?”

Jēruma Rīgas meita Inga un Londonas meita Jāna bija draudzīgas vēstuļmāsas, bet viņu pirmā satikšanās bija iespējama tikai tēva bērēs 1978. gada janvārī. Kantāte “Neraudi, māsiņa” tika iestudēta pēc komponista nāves – piemiņas koncertā 1978. gada 4. novembrī Londonā. Latvijā tā pirmoreiz izskanēja 2009. gada 10. decembrī Ulda Kokara vadībā.

Cēsu Mākslas Festivāls

Cēsis, Latvija