Alberts JĒRUMS “Vieglās rokas”, Jāņa Akuratera dzeja – Lilija Zobens (soprāns) un Pēteris Plakidis (klavieres) 1994. gadā koncertā Rīgas Vāgnera zālē (fragm.)
Fragments no radio “Brīvā Eiropa” korespondentes Margaritas Ausalas sarunas ar Albertu Jērumu 1976. gada maijā (avots: “Lifts uz Olimpu”, 542. lpp., Musica Baltica, 1996, Rīga)
“Starp tiem, kas gribēja kaut kā to saucamo kārtību ievest mūzikā, teiksim, nodibināt mūziku atkal uz oriģināliem pamatiem, bija trīs: Marģeris Zariņš, Volfgangs Dārziņš un jūsu padevīgs kalps.
Mēs neko daudz nepaspējām izdarīt, jo satikāmies kaut kāda negadījuma vai sagadīšanās dēļ kaut kad ap 1942. gadu, kad bija vācu okupācijas laiks. Bet mēs nemitīgi satikāmies un mēs tiešām domājām par to, kā latviešu mūzikā ienest jaunus vējus. Un tā mēs, vismazākais, vienu koncertu sagatavojām un uzvedām Universitātes aulā.
Un tas notika 1943. gadā, ja nemaldos, nē, 1944. gada februārī. Un tā bija diezgan sensacionāla lieta tanī laikā.
Toreiz uzveda Marģera Zariņa “Grieķu vāzes”, Volfganga Dārziņa “Variācijas par oriģināltēmu” un Alberta Jēruma Stīgu kvartetu un dažas dziesmas.
Vislabāk to varētu raksturot Tālivaldis Ķeniņš, kas bija tai koncertā bijis klāt. Viņš man jautāja: “Vai tev ir tā dziesma, kas toreiz sacēla to lielo skandālu Rīgā?” Tā dziesma saucās “Vieglās rokas”. Es teicu – man ir, jā. Un, kad mēs vienreiz to nospēlējām tepat Londonā, viņš teica: “Apžēliņ, tur taču nekā nav, par ko tas skandāls toreiz bija?! Un kādēļ es biju toreiz tik sajūsmināts par to dziesmu?!”